Jaunumi & publikācijas

Atbildība par dzīvnieku nodarītiem kaitējumiem

Atbildība par dzīvnieku nodarītiem kaitējumiem

Atbildība par dzīvnieku nodarītiem kaitējumiem – regulējums Latvijā, Kopējā modeļa projektā, Lietuvā, Igaunijā un Vācijā.

Mājdzīvnieku turēšana ir bijusi izplatīta jau ļoti ilgu laiku, un, kā ir redzams ikdienā, tendence turēt dzīvniekus noteikti nav mazinājusies arī mūsdienās. Tomēr ar brīdi, kad cilvēks izšķiras par labu mājdzīvniekam, viņš uzņemas arī atbildību par sava dzīvnieka uzvedību un kaitējumu, ko tas var nodarīt citiem. Tālāk tiks apskatīts šīs atbildības apmērs un iespējamie izņēmumi no atbildības, ko regulē Civillikums, kā arī šādas atbildības regulējums citur Eiropā.

1. Regulējums Latvijā

Par vienu no atbildības sakarā ar lietu īpašību radīto kaitējumu veidiem uzskatāma arī atbildība par dzīvnieku nodarītu kaitējumu. Civillikums dzīvnieku nodarītu zaudējumu atlīdzināšanu nošķir no deliktiem. Šāds regulējums ir saskatāms arī Igaunijas un Vācijas likumos, kas tiks apskatīti vēlāk. Saskaņā ar Civillikumu mājdzīvnieki ir īpašuma objekti, izņemot īpašus, likumā noteiktus gadījumus 1. Dzīvnieks nav tiesību subjekts, kam var uzlikt atbildību, tādēļ saskaņā ar Civillikuma 2363. pantu par mājas kustoņa vai meža dzīvnieka nodarītiem zaudējumiem atbild kustoņa vai dzīvnieka turētājs, ja viņš nepierāda, ka ir spēris visus pēc apstākļiem nepieciešamos drošības soļus vai ka zaudējums būtu noticis, neraugoties uz visiem drošības pasākumiem. Civillikuma 2363. panta saturs skaidri norāda, ka dzīvnieku turētājam ir piemērojama atbildība par vainu. Par to liecina pantā ietvertais uzvedības vērtēšanas aspekts – “spēris visus pēc apstākļiem nepieciešamos drošības soļus”. Šis attaisnojums ir uzvedības vērtēšanas kategorija, kas aptver tādējādi vainojamības aspektu – vai persona ir rīkojusies kā krietns un rūpīgs saimnieks, sperot visus nepieciešamos drošības soļus. Tāpēc nav pamatoti apgalvot, ka šeit nostiprināta stingrā atbildība 2.

Saskaņā ar Civillikuma 2366. pantu, ja zaudējumu nodarījušo kustoni vai dzīvnieku tā īpašnieks uzticējis uzraugam vai sargam, tad šis pēdējais atbild par visu zaudējumu, bet uz īpašnieku atbildība krīt gadījumā, ja un ciktāl no dzīvnieka lietotāja vai turētāja nav iespējams kaitējuma kompensāciju piedzīt 3, tātad šajā gadījumā īpašnieks ir subsidiāri atbildīgs. Šādos gadījumos atbildīgās personas vainojamība tiek prezumēta, pieņemot, ka atbildīgā persona nav ievērojusi pastiprinātu vai sevišķu uzmanību, kāda ir nepieciešama attiecībā pret šo mājas kustoni vai meža dzīvnieku, un šo prezumpciju var atspēkot, pierādot, ka atbildīgā persona ir spērusi visus iespējamos un nepieciešamos drošības soļus, 4 proti, pierādot savas vainas neesamību.

Judikatūrā ir atzīts, ka atlīdzību par kustoņu nodarītajiem zaudējumiem reglamentē Civillikuma 2363. -2368. pants, kas ir speciālās tiesību normas attiecībā pret. Civillikuma 1775. , 1776. un 1779. pantu, un tādēļ prasītājam nav jāpierāda tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība zaudējumu nodarīšanā.5 Tādējādi secināms, ka lietās par kustoņu nodarītajiem zaudējumiem ir nepieciešams pierādīt zaudējumu esamību un to apmēru, kā arī cēloņsakarību. Savukārt dzīvnieka turētājs ir atbrīvojams no pienākuma atlīdzināt zaudējumus tikai gadījumā, ja pierāda to, ka viņš ir veicis visus nepieciešamos drošības soļus zaudējumu novēršanai, vai arī pierāda to, ka zaudējumi būtu radušies neraugoties uz visiem drošības soļiem.6

Taču ne visi dzīvnieka nodarītie, pat arī tiešie zaudējumi, ir jāatlīdzina. Piemēram, zaudējumi nav jāatlīdzina, ja pats cietušais sevi apzināti pakļāvis iespējai radīt sev zaudējumus vai arī ja cietušā darbības bijušas prettiesiskas un zaudējumi nodarīti, novēršot šīs darbības, piemēram, aizturot noziedznieku.7

Piemērojot šajā nodaļā esošos noteikumus, jāpatur vērā, ka Civillikums nav konsekvents attiecībā uz terminu “zaudējumi” un “kaitējums” lietojumu. Pareizāk būtu rakstīt “atbild par kaitējumu”, nevis tikai “par zaudējumu”. Un arī nodarītā kaitējuma atlīdzības apmēru nosaka pēc vispārīgiem noteikumiem, tas ir, pēc Civillikuma 1770. -1792. panta, kā arī 2347. -2351. un 2354. panta noteikumiem.8

2. Regulējums Kopējā modeļa projektā

Draft Common Frame of Reference (DCFR) jeb Kopējais modelis ir apjomīgs dokuments, kuru ir izstrādājusi Izpētes grupa Eiropas civilkodeksa izveidei. Kopējais modelis nav normatīvs Eiropas Savienības dokuments, bet tas ir domāts kā palīgs dalībvalstu parlamentu likumdevēju funkciju veikšanā. Kopējais modelis ir tikai zinātniska rakstura avots, kura piemērošana ir atstāta katras valsts ziņā un no šiem principiem valstis var atkāpties. 9 Šis dokuments kalpo kā vadlīnijas Eiropas Savienības dalībvalstu civiltiesību attīstības un unifikācijas jautājumos, tādēļ pētot civiltiesību institūtus Eiropā, ir noderīgi iepazīties arī ar regulējumu Kopējā modelī.

Kopējā modeļa VI. -3:203. pants paredz atbildību dzīvnieka īpašniekam par dzīvnieka radītiem miesas bojājumiem un ar to saistītajiem zaudējumiem, zaudējumiem, ko cietušas trešās personas citas personas miesas bojājumu vai nāves dēļ, kā arī par zaudējumiem, kas radušies īpašuma bojāšanas rezultātā. Šis pants atrodas nodaļā par atbildību bez nolūka un neuzmanības, tāpat arī šī atbildība nesatur nekādu attaisnojumu uzskaitījumu, kas paredzētu atkāpšanos no atbildības. Tādējādi var secināt, ka Kopējā modelī paredzētā atbildība dzīvnieka īpašniekam ir uzskatāma par stingro atbildību un šeit nav jāvērtē personas vainu.

3. Regulējums Lietuvā

Lietuvas civilkodeksā 10 atbildība par zaudējumiem, ko rada dzīvnieki, ir iekļauti nodaļā par ārpus līgumisko (deliktu) atbildību. Lietuvas civilkodeksa 6. 267. pants paredz, ka kaitējumu, ko radījuši mājdzīvnieki, vai savvaļas dzīvnieki, kas atrodas kādas personas uzraudzībā 11, ir jāatlīdzina to īpašniekam (valdītājam). Tāpat arī persona ir atbildīga par zaudējumiem, ko radījis dzīvnieks, kurš no viņas ir izbēdzis. No šīs atbildības likums paredz arī izņēmumus, un īpašniekam atbildība neiestājas, ja viņš pierāda, ka kaitējumu radījis augstāks spēks vai tas radies cietušās personas darbības (tīšas vai aiz viņas rupjas neuzmanības) rezultātā.

Īpatnība Lietuvas civilkodeksā ir tā, ka šie atbildības izņēmumi ir atrodami pie regulējuma par atbildību, kas rodas, veicot bīstamas darbības un ir saistītas ar iespējamiem apdraudējumiem apkārtējiem cilvēkiem, kā piemēram, mehānisko transportlīdzekļu, mašīnu, elektrisko vai atomenerģētisko spēku ekspluatācija, sprāgstošu vai indīgu materiālu izmantošana, darbības būvniecības jomā (6. 270. panta 1. daļa). Šāds regulējums liek domāt, ka Lietuvas civilkodekss atbildību par dzīvnieku nodarītiem kaitējumiem pielīdzina atbildībai par paaugstinātas bīstamības avotu Latvijas Civillikuma izpratnē un vaina iestājas neatkarīgi no īpašnieka spertajiem drošības soļiem.

4. Regulējums Igaunijā

Igaunijas Saistību tiesību likuma 12 1060. paragrāfs nosaka, ka dzīvnieka īpašnieks (turētājs) ir atbildīgs par zaudējumiem, ko radījis dzīvnieks. Sākotnēji var šķist, ka šāds regulējums daudz neatšķiras no Latvijas Civillikuma, tomēr, skatoties uz šī Igaunijas likuma uzbūvi, ir redzams, ka dzīvnieka īpašnieka atbildība ir regulēta zem nodaļas par atbildību par kaitējumu, ko izraisa paaugstinātas bīstamības avots. Un, kā to paredz Igaunijas Saistību tiesību likuma 1056. paragrāfs, persona, kas pārvalda bīstamības avotu, ir atbildīga par zaudējumu nodarīšanu neatkarīgi no tā, kura persona ir vainojama. Tādējādi ir secināms, ka pretēji Latvijas Civillikuma regulējumam, kas paredz, ka dzīvnieku turētājam ir piemērojama atbildība par vainu, Igaunijas likuma regulējums piemēro atbildību neatkarīgi no vainas.

5. Regulējums Vācijā

Vācijas Civillikuma13 90. a pants nosaka, ka dzīvnieki nav lietas un tie ir aizsargāti ar īpašiem statūtiem. Tomēr uz tiem tāpat ir piemērojami noteikumi, kas attiecas uz lietām, ja vien nav noteikts citādi.

Regulējumā par dzīvnieka īpašnieka atbildību ir saskatāmas īpatnības, jo tā paredz gan stingro atbildību, gan atbildību par vainu. Vācijas Civillikuma 833. panta 1. teikums nosaka, ka dzīvnieka īpašniekam (turētājam) ir pienākums kompensēt cietušai personai zaudējumus, ko nodarījis dzīvnieks, nogalinot cilvēku, radot tam miesas bojājumus vai sabojājot mantu. Šeit ir skaidri paredzēta stingrā atbildība un netiek paredzēti atbildības izņēmumi.

Lasot tālāk, šī paša panta 2. teikums paredz, ka atbildību par zaudējumiem neattiecina uz gadījumiem, kad kaitējumu nodarījis mājdzīvnieks, kas paredzēts dzīvnieka turētāja nodarbošanās, saimnieciskās darbības vai iztikas nodrošināšanai, un vai nu dzīvnieka turētājs, kas uzraudzījis dzīvnieku, ir veicis pienācīgu rūpību vai kaitējums būtu noticis, neraugoties uz visiem pienācīgas rūpības soļiem. Šīs panta daļas izpratnē ir piemērojama atbildība par vainu, kur līdzīgi kā Latvijas regulējumā vaina tiek prezumēta. Tātad ir secināms, ka Vācijas Civillikuma regulējums izšķir atbildību attiecībā no dzīvnieka, kas kaitējumu radījis.

Līdzīgu atbildību nosaka arī Vācijas Civillikuma 834. pants, kas paredz atbildību personai, kurai dzīvnieks ir uzticēts, bet kas nav dzīvnieka īpašnieks. Proti, persona, kas saskaņā ar vienošanos uzņemas dzīvnieka uzraudzību, ir atbildīga par zaudējumiem, ko dzīvnieks kādam nodarījis, kā noteikts 833. pantā. Atbildība nav piemērojama, ja persona ir veikusi pienācīgu rūpību vai ja kaitējums būtu noticis, neraugoties uz visiem pienācīgas rūpības soļiem. No šī panta ir secināms, ka šādai personai atbildība, pretēji Vācijas Civillikuma 833. pantam, iestājas neatkarīgi no dzīvnieka, kuru viņa uzrauga. Tātad šajā pantā netiek nošķirti dzīvnieku veidi.14

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir secināms, ka, lai gan dažādu valstu regulējumi par dzīvnieku nodarītiem kaitējumiem paredz atbildību dzīvnieku īpašniekiem (turētājiem), kas sākotnēji ļautu domāt, ka šīs atbildības regulējums starp valstīm daudz neatšķiras, tomēr šķietami līdzīgajiem regulējumiem katram ir savi nosacījumi.

Latvijas Civillikuma regulējums dzīvnieka turētājam piemēro atbildību par vainu, tādējādi nosakot, ka dzīvnieka turētājs atsevišķos gadījumos var tikt atbrīvots no pienākuma atlīdzināt zaudējumus. Tomēr ir atrodamas valstis, kas vēl papildus nodala atbildību attiecībā no dzīvnieka, kas kaitējumu radījis, kā arī valstis, kas atbildību par dzīvnieka nodarītu kaitējumu paredz kā stingro atbildību, neatkarīgi no vainas un neparedzot atbildības izņēmumus.

Zvērināta advokāta birojs LUMOS

advokāta birojs, Atbildība par dzīvnieku nodarītiem kaitējumiem, zvērināta advokāta birojs

LUMOS ZAB Kontakti

Sazinieties ar mums

Adrese un darba laiks:
SEKO MUMS:
Skatīt karti
 

Pieteikties konsultācijai

Aizpildiet pieteikuma formu un mēs sazināsimies ar jums ne vēlāk kā 24 stundu laikā (darba dienās).

    Zvērināta advokāta birojs LUMOS logo
    © Zvērināta advokāta birojs – LUMOS