Mūsdienu cilvēka dzīve nav iedomājama bez modernajām tehnoloģijām. Tās mums dod iespēju ne tikai viegli un ātri saņemt informāciju, bet arī dalīties ar to. Taču šādai priekšrocībai nāk klāt arī liels izaicinājums, jo īpaši attiecībā uz personas datu aizsardzību.

Tiesības uz vārda brīvību un tiesības saņemt informāciju, kas izriet no tiesībām uz vārda brīvību, ir cilvēka pamattiesības, kas nostiprinātas Satversmes 100. pantā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 11. pantā. Iepretim šīm pamattiesībām ir personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas nostiprinātas Satversmes 96. pantā, Konvencijas 8. pantā un Hartas 7. pantā, kā arī Hartas 8. pantā noteiktās tiesības uz personas datu neaizskaramību. Tā kā neviena no iepriekš minētajām pamattiesībām nav absolūta, tad katrā konkrētā gadījumā ir jāveic šo tiesību samērošana.

2014. gada 13. maijā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) ar spriedumu lietā C-131/12 Google Spain un Google nostiprināja personas tiesības tikt aizmirstam. Tiesības tikt aizmirstam pēc būtības nozīmē, ka personai ir tiesības meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējiem pieprasīt no meklēšanas rezultātiem pēc personas vārda izņemt saites uz tīmekļa lapām, kuras publicējušas trešās personas un kurās ir informācija saistībā ar šo personu. Šādas tiesības personai ir attiecībā uz meklēšanas rezultātiem pat tad, ja informācija par personu nav izdzēsta no šīm tīmekļa lapām vai ja informācijas publicēšana šajās lapās ir likumīga.¹

Lietā C-131/12 Google Spain un Google EST nonāca pie secinājuma, ka šīs tiesības principā ir svarīgākas ne tikai par meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja ekonomisko interesi, bet arī par šīs sabiedrības interesi atrast šo informāciju, veicot meklēšanu, izmantojot šī datu subjekta vārdu. Tomēr tas tā nebūtu gadījumā, ja tādu īpašu iemeslu dēļ kā attiecīgā datu subjekta loma sabiedriskajā dzīvē izrādītos, ka iejaukšanās tā pamattiesībās ir attaisnota ar īpašām sabiedrības interesēm saņemt piekļuvi attiecīgajai informācijai, pateicoties šai iekļaušanai.² EST tādējādi uzsvēra, ka šīs tiesības nav absolūtas un tās personai tiek garantētas tikai tajos gadījumos, kad personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību pārsniedz sabiedrības intereses turpināt piekļuvi konkrētai informācijai.

Šobrīd tiesības uz dzēšanu jeb tiesības tikt aizmirstam ir nostiprinātas Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 17. pantā (turpmāk – Vispārīgā datu aizsardzības regula).³ Saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 17. panta pirmo daļu datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu datu subjekta personas datus, un pārziņa pienākums ir bez nepamatotas kavēšanās dzēst šos datus, ja pastāv kāds no pantā uzskaitītajiem iemesliem.

Viens no nozīmīgākajiem pēdējā laika spriedumiem, kurā tālāk attīstīts tiesību tikt aizmirstam tvērums, ir EST 2019. gada 24. septembra spriedums lietā C-507/17 Google / CNIL. Šajā spriedumā EST skaidri noteica tiesību tikt aizmirstam teritoriālo piemērojamību. EST atzina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību aktiem Google nav pienākuma visā pasaulē piemērot ES garantētās tiesības tikt aizmirstam. EST skaidroja, ka, lai arī ES iedzīvotājiem ir likumīgas tiesības tikt aizmirstiem, tiesības attiecas tikai uz bloka 28⁴ dalībvalstu robežām.⁵

Kā to norādījis EST priekšsēdētājs Kūns Lēnartss “datu dzēšanu ārpus ES teritorijas ES tiesības neregulē. ES tiesības atļauj dalībvalstīm izdarīt pašām savu izvēli jautājumā par informācijas dzēšanu ārpus ES.”⁶ Skaidrojumu šādam regulējumam savos secinājumos sniedzis ģenerāladvokāts Macejs Špunars: “Ja tiktu atzīts, ka atsauču atsaistīšana ir veicama pasaules mērogā, Savienības iestādes nespētu definēt un noteikt tiesības saņemt informāciju [..] Tad pastāvētu draudi, ka Savienība liegtu personām trešajās valstīs piekļūt informācijai.”⁷

Jānorāda, ka EST ar šo spriedumu patiešām nav izslēgusi ES dalībvalstu tiesības spriest par to, vai tiesību tikt aizmirstam teritoriālā piemērojamība ir pietiekama, un nepieciešamības gadījumā ieviest stingrākus pasākumus šo tiesību aizsardzībai nacionālajās tiesībās. Vēl jo vairāk EST nav izslēgusi iespējamību, ka varētu pastāvēt arī tādas situācijas, kad arī ar ES tiesībām varētu tikt noteikts meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam veikt darbības pasaules līmenī, taču atkal, rūpīgi samērojot personām garantētās pamattiesības.

No visa iepriekš minētā ir secināms, ka pašlaik, pamatojoties uz Vispārējās datu aizsardzības regulas 17. pantu, personai ir garantētas tiesības tikt aizmirstam tikai ES ietvaros. Kompetenci noteikt to, vai personai ir šādas tiesības arī ārpus ES teritorijas, EST ir atstājusi ES dalībvalstu ziņā. Tomēr, tā kā tiesības tikt aizmirstam nav absolūtas tiesības, tad tas, vai meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam būs pienākums dzēst personas norādītos datus, būs atkarīgs no tā, vai, samērojot personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību no vienas puses un sabiedrības tiesības piekļūt informācijai no otras puses, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un datu aizsardzību konkrētajā gadījumā izrādīsies nozīmīgākas.

Lai aizsargātu savas tiesības uz personas datu aizsardzību, nereti nākas meklēt juridisko palīdzību. Zvērinātu advokātu birojs LUMOS nodrošina pilnu pakalpojumu klāstu uzņēmējiem Vispārējās datu aizsardzības regulas un citu normatīvo aktu ieviešanā, tostarp veicot dokumentācijas izstrādi, sniedzot konsultācijas un novērtējot datu aizsardzības prasības uzņēmumā, veicot auditu. Birojā praktizējošs advokāts Aleksandrs Lācēns ir ieguvis datu aizsardzības speciālista sertifikātu, nodrošinot zvērinātu advokātu biroja LUMOS spēju sadarbībā ar vadošajiem informācijas tehnoloģiju un drošības risinājumu uzņēmumiem sniegt pilna spektra datu aizsardzības pakalpojumus komersantiem.